Ave sol

Šorīt

kā izkausēts metāls dzelteni kvēls

pārlija saule pār pilsētas mūriem

un steidzīgiem strādnieku stāviem uz

                                             ielām.

Uz stūriem

snaudošiem ormaņiem šķita,

ka lītu pār pleciem tiem

dzestrīgs ziedoņa lietus,

un tramu sauļotā tirkšķoņā dzirdēja tie

lapseņu dūcošus spietus.

Bet es

paceļu žokeja cepures nagu

zem četrdesmit pieci

pret sauli —

un iekliedzos balsī tik skalā,

cik jaunas un spēcīgas plaušas to ļauj:

— Аve sоl! —

ka piesteidzās klāt man

kāds melnā ar sarkanu ranti

un kartona kārbiņu galā

un, rādīdams nodilušu zobu kanti,

kā drebēdams naidīgā salā,

izdvesa īdzīgs:

Pilson, par neatļautu aģitāciju

lūdzu man līdzi.